Spēles „Latvijas Neatkarības karš 1918.–1920.“ apskats

• Mehānikas: kara spēle, reģionu kontrole, kavas veidošana
• Spēles sarežģītība: vidēja
• Spēles ilgums: 60 min.
• Spēlētāju skaits: 1–4
• Labākais spēlētāju skaits: 2–3
• Valoda: spēle ekskluzīvi pieejama tikai latviešu valodā

Viena no manām top spēļu pieredzēm ir lielās kara spēles. Reiz mēs ar draugu aizņēmām visu galdu vienā Bauskas kafejnīcā, kur 3 stundu laikā izspēlējām Hannibāla karagājienu pār Alpiem. Man patīk vēstures tēmu spēles un kara spēlēm parasti tēma ir īpaši precīza. Tāpēc vienmēr bija bēda par Latvijas militāro cīņu neeksistēšanu šajā žanrā. Līdz šim!

Tematika

Atverot spēles scenāriju grāmatu, man automātiski ataust atmiņā skolas vēstures grāmatas, kurās attēlotas Neatkarības cīņu kartes. Pirmais scenārijs ir tieši tāds, kura laikā Sarkanās armijas kontrolē ir visa Latvija, izņemot Liepāju, un spēlētāju uzdevums ir atgūt Rīgu un Cēsis. Otrais scenārijs ir par Cēsu kaujām, savukārt trešais, par Rīgas atbrīvošanu no bermontiešiem. Tēma, manuprāt, ir ļoti labi jūtama, kartēs var redzēt kontrolētās teritorijas, cīņās krīt karavīri, bet labākais tematikas pastiprinātājs ir notikumu kāršu kava, kas katram scenārijam ir mazliet atšķirīga. Piemēram, pirmajā scenārijā Stučka var dabūt milzu papildspēkus krievu vienībām, vai pēkšņi vācieši sadumpojas un nav izmantojami. Tematiski foršākais elements ir vēsturiskie sabiedrotie, piemēram, pirmajā scenārijā latvieši cīnās kopā ar vāciešiem, bet otrajā kopā ar igauņiem. 

Komponenti

Kara spēles ir vēsturiski ierastas ar sliktiem komponentiem, bet ļoti skaistām kastēm. Spēlē „Latvijas Neatkarības karš 1918.–1920.“ tas ir pretēji. Manuprāt, komponenti ir piemēroti. Spēles pamatkomponenti ir dažādu krāsu kauliņi, kas simbolizē iesaistīto pušu armijas vienības, kā arī kārtis ar vēsturiskām, melnbaltām fotogrāfijām. Man patīk izvēle par fotogrāfijām — tā lieliski sader kopā ar kartes dizainu, kas ir tīrs un saprotams, bet te ir arī neizmantotas iespējas. Man būtu paticis, ja kartē būtu vēl citas pilsētas, kā Rīga, Cēsis, Liepāja un Daugavpils. Pat, ja tam nebūtu stratēģiskas nozīmes, es, iespējams, riskētu vairāk, lai atbrīvotu Jelgavu. Lielākā kritika gan ir par spēles kasti. Iedomājieties Jāni Čaksti, kurš uz diplomātu balli ieradies sarkanā džemperī nevis uzvalkā — tieši tā izskatās kaste. Man šķiet, ka kaste un tās dizains neatstāj profesionālas spēles iespaidu. Ja es to redzētu grāmatveikalā, man būtu liela skepse par šīs spēles vietu modernajā spēļu pasaulē. Taču kastes dizains noteikti neataino spēles īpašības. 

Mehānikas

Bet kādas tad ir šīs spēles īpašības? 

Tā ir sadarbības spēle, kurā visi spēlētāji cīnās pret iebrucēju. Pamata mehānikas ir kāršu kavas veidošana, cīņas ar kauliņiem un kārtīm, kā arī reģionu kontrole. 

Savā gājienā spēlētājs izspēlē kārti, kas ļauj rekrutēt, pārvietot vienības, iegūt resursus vai ārstēt lazaretē iekļuvušos. 

Sākuma kavas kārtis katra ļauj izvēlēties vienu no divām piedāvātajām darbībām, tāpēc spēlētājiem ir izvēles iespējas jau no paša sākuma. Katra raunda beigās spēlētājiem ir iespēja iegūt jaunas kārtis, kas kopējo kāršu kavu padara spēcīgāku. Var iegāūt gan labākas šautenes, kas noderēs uzbrukumā, gan kaujas mašīnas vai politiķus un ģenerāļus. 

Man ļoti patīk, kā strādā cīņas. Par pretiniekiem tiek celta kārts, un par savām vienībām tiek mesti kauliņi. Rezultāts ir tukšums, atkāpšanās, ievainojums vai uzveikta vienība.  Cīņas ir ļoti ātras un tās ir baudpilni izspēlēt. Jāņem vērā arī tas, ka pretinieku kava ir statistiski spēcīgāka kā metamie kauliņi, tāpēc cīņas var būt diezgan izaicinošas. 

Kad veiktas visas darbības un iztērētas visas kārtis, pretinieki dodas pretuzbrukumā, atsauc daļu kareivju no lazaretes un pēc iebūvēta algoritma veic savu darbību. No tā ir jāuzmanās, jo, ja neesi labi sagatavojis aizsardzību, viņu uzbrukumi var izvērsties ļoti lieli un sāpīgi. 

Katrā no spēles scenārijiem ir diezgan maz raundu, kas spēli padara izspēlējamu patīkamā laikā un liek iespringt, lai izpildītu mērķus. Man patīk spēles plūdums un vienkāršā struktūra. Tas to ierindo vienkāršo kara spēļu plauktiņā kopā ar „Memoir“ un „Undaunted“.

Vairākspēlējamība

Principā šādu spēli es klasiski noteikti uzspēlētu līdz visu scenāriju uzvarēšanai un dotu tālāk. Un, tā kā pirmo scenāriju uzvarēju vien ar 3. piegājienu, domāju, ka spēle attaisnos savu cenu. Taču te mazliet palīdz emocionālā piesaiste. Proti, spēli par cīņām Normandijā es izspēlēju, iepazīstu tematu un tas ir viss, taču spēlei „Latvijas Neatkarības karš 1918.–1920.“ ir lieliska priekšrocība, ka uz valsts svētkiem uzviļņos patriotisma vilnis un vēlme spēli spēlēt. Taču es negribētu teikt, ka tā ir tikai svētku spēle, domāju, spēle ir gana zolīda, lai scenārijus uzspēlētu ik pa laikam.

Vērtējums

Mani mazliet biedē, vai šī spēle nesasniegs sev negatavu auditoriju. Pieņemu, ka tā daudziem būs dāvanā valsts svētku laikā, bet spēle ir daudz nopietnāka kā daudzas ģimenes ir gatavas spēlēt. Nē, tā nepavisam nav sarežģīta, bet noteikumu grāmata ar padsmit lappusēm (ieskaitot scenārijus) varētu būt kādam par daudz. Taču ilggadējiem spēļu draugiem domāju, ka šis ir svarīgs pagrieziens latviski pieejamo spēļu pulkā, un pirmā kara spēle latviešu valodā ir izdevusies tīri labi. Vērtējums 7 no 10.

Raksta autors: Kristaps Auzāns