Galda spēļu entuziasta Jāņa TOP 10

Ziema galda spēļu pasaulē pazīstama ne tikai ar gadu miju un aktīvu spēlēšanas sezonu, bet arī laiku, kad daudzi spēļu cienītāji veido un dalās ar savu iecienītāko spēļu topiem. Topu veidotāju vidū esmu arī es, un šogad esmu nolēmis interesentiem pastāstīt vairāk par savām iecienītākajām spēlēm.

Pie sava visu laiku iecienītāko spēļu topa darbojos jau vairākus gadus, sarakstu atjaunojot pašā gadu mijā — 31. decembrī vai 1. janvārī. Šī būs pirmā reize, kad ar to dalīšos publiski. Manu TOP 10 spēļu vidū ir gan labi zināmas klasikas, gan arī pavisam svaigas spēles, kas saules gaismu ieraudzījušas vien pirms pāris mēnešiem.

Pirms iedziļinos pašā TOP 10, ir pāris spēles, kas netika labāko desmitniekā, bet kuras tik un tā vēlos izcelt. Šoreiz es topā neiekļāvu nevienu no kolekcionējamajām kāršu spēlēm, lai gan arī tām ir īpaša vieta uz mana spēļu galda un sirdī. Neiekļāvu arī savu visu laiku spēlētāko galda spēli šahu, kuru teju ik dienu spēlēju tiešsaistē. Uzreiz aiz strīpas palika tādas izcilas ģimenes spēles kā “Cascadia”, “Dominion” un “7 Wonders”.

Topā netika arī “Wonderland’s War” un “Dwellings of Eldervale”, kas, iespējams, ielauztos manu iecienītāko spēļu vidū, ja vien man būtu sanācis šīs spēles biežāk likt galdā. Vismaz pēc pirmajām partijām šķita, ka šīm spēlēm ir TOP 10 potenciāls, bet, vai tās to īstenos, rādīs laiks.

Bet nu laiks ķerties klāt desmit galvenajām bloga zvaigznēm.

#10 Tiny Towns

Otro gadu pēc kārtas manā topā iekļuva abstrakta stratēģijas spēle ar mīlīgu dzīvnieciņu tēmu — “Tiny Towns”. Spēlētāji savā gājienā nosauc kādu no pieciem spēlē pieejamajiem resursiem (māls, koks, salmi, akmens, stikls), kuru visiem spēlētājiem jānovieto savā 4x4 pilsētas plānā. Spēlētāji resursus cenšas izvietot konkrētos rakstos, lai tos apmainītu pret mājām. Ar katru uzbūvēto māju pilsētā paliek arvien mazāk vietas, tāpēc plānošana kļūst arvien grūtāka. Tiklīdz spēlētājam beidzas vieta pilsētā, viņam spēle ir beigusies.

Katrā spēlē ir pieejamas astoņas dažādas mājiņas, ko būvēt savā mazajā pilsētā. Turklāt pirms katras spēles katram ēkas veidam tiek izlozēta sava kartīte, kas nosaka, kā šo māju uzbūvēt un kā tā dos punktus. Viena no ēkām būs unikāla katram no spēlētājiem, kas spēli padara vēl aizraujošāku.

“Tiny Towns” ir pieejams arī ļoti labs solo variants. Lai gan neesmu liels solo spēļu cienītājs, šī ir viena no retajām spēlēm, ko esmu vairākkārt baudījis vienatnē.

#9 Flamecraft

Viena no pagājušā gada top spēlēm “Flamecraft” manā īpašumā nonāca vien pēc “Spiel” galda spēļu izstādes. Bet šo divarpus mēnešu laikā paspēju pūķu pilsētiņā paviesoties septiņas reizes.

“Flamecraft” ir ģimenes+ līmeņa spēle, kas ir ļoti labs variants tiem, kas grib kaut ko nedaudz sarežģītāku par “Catan” vai “Ticket to Ride”. Spēlei ir unikāla tēma ar ļoti piemīlīgu vizuālo noformējumu. Turklāt šajā spēlē ierastā kartona laukuma vietā ir paklājiņš, kas ir liels retums spēlēm. Parasti šāda veida paklājiņi ir lieta, ko var pirkt atsevišķi, lai uzfrišinātu savu spēles eksemplāru, bet šeit ražotāji to nosprauduši kā standartu.

Šajā spēlē spēlētāji staigā no viena pūķu pilsētiņas veikala uz citu, pievienojot tiem jaunus darbiniekus — pūķus —, vācot resursus, pildot uzdevumus un atklājot jaunus veikalus. Lai gan sākotnēji tas var izklausīties daudz, pats gājiens ir pavisam vienkāršs — mēs aizejam uz kādu veikalu, kurā nebijām iepriekšējā gājienā, un izvēlamies vienu no divām darbībām — iegūstam resursus vai apburam veikalu. Spēlē ir ļoti laba palīdzības kartīte, kurā aprakstīta gājienu secība un kā strādā darbības, un noteikumu grāmatas beigās var atrast paskaidrojumu dažādiem kāršu efektiem.

Esmu ārkārtīgi sajūsmināts zinot, ka šī spēle jau šogad būs pieejama Brain Games veikalos latviešu valodā! No visiem jaunumiem šis ir tas, kuru es gaidu ar vislielāko nepacietību!

Spēle šobrīd ir pieejama iepriekšpārdošanā un tā būs pieejama jau šovasar!

#8 Abyss

Lai gan “Abyss” manā topā piedzīvojusi sešu pozīciju kritienu, tā vēl arvien ir viena no manām visu laiku iecienītākajām spēlēm.

Šai spēlei ir ārkārtīgi skaists vizuālais noformējums un ļoti drosmīgs kastes vāks, kas pavisam noteikti atšķiras no citiem. Lai gan jaunajā versijā uz vāka iekļauts arī spēles logo, es priecājos, ka man ir vecā versija, kuras kasti rotā tikai un vienīgi jūras dzīļu lorda portrets.

“Abyss” spēlētāji iegūst jaunus sabiedrotos, kurus izmanto, lai piesaistītu lordus, kuri dod punktus un īpašas spējas, kā arī palīdz iegūt kontroli pār dažādām lokācijām. Viens no spēles interesantākajiem aspektiem ir tas, ka spēlētāji, iegūstot jaunus sabiedrotos, ir spiesti tos vispirms piedāvāt citiem spēlētājiem, kas tos var iegādāties par pērlēm. Lai gan spēles noteikumi ir salīdzinoši vienkārši, ik uz stūra spēlētājus sagaida dažādas dilemmas.

Jāpiemin, ka šajā spēlē ir arī neliels veiksmes faktors, jo kārtis ir vērtībā no viens līdz pieci un tu nekad nezini, kurā brīdī parādīsies vērtīgākās kārtis. Vai tu tiksi pie tām, vai arī tās tev tiks noceltas deguna priekšā? Tomēr, ja tu neiebilsti nelielai veiksmei, šī ir izcila spēle, ko izmēģināt.

#7 In the Hall of the Mountain King

Vairāk nekā pusotru gadu manā spēļu plauktā nespēlēta stāvēja “In the Hall of the Mountain King”. Nekādi nevarēju līdz galam atrast motivāciju iemācīties noteikumus, taču, tiklīdz pārvarēju šo problēmu, bija skaidrs, ka šo spēli noteikti ir vērts izmēģināt.

Vienā spēlē ir sajauktas tādas mehānikas kā resursu pārvaldīšana, poliomino (tetra formas) lauciņu izvietošana, paņem un piegādā, kas varbūt iesākumā šķiet, ka nesader kopā, bet tā nebūt nav.

Spēlētāji savā gājienā vai nu papildina savu tuneļu sistēmu ar kādu jaunu poliomino, vai arī nolīgst jaunu trolli. Poliomino lauciņi ir dažādos izmēros un dažādās cenās, taču daudz svarīgāk ir tas, kā tos labāk iekļaut kartē, jo kalnos ir apslēpti resursi un statujas, kurus spēlētāji grib atklāt, tomēr ir arī grūtāk rokamas vietas, kurām labāk izlocīties apkārt.

Interesantākā daļa ir tieši troļļu piesaiste, jo spēlētāji no tiem veido tādu kā piramīdu, un, katru reizi tai pievienojot jaunu troļļa kārti, tie saņem resursu no jaunās kārts un visām, kas atrodas zem tās.

Šī ir viena no tām spēlēm, kurā visas izvēles šķiet labas un gājieni jēgpilni — vai nu es iegūstu resursus, kas man palīdzēs nākamajos gājienos, vai arī es būvēju savu tuneļu sistēmu, kas arī man palīdz.

Tieši tāpēc “In the Hall of the Mountain King” ir ne tikai izcils Edvarda Grīga skaņdarbs, bet arī viena no manām visu laiku iecienītākajām spēlēm.

#6 Pan Am

Vienīgā no mana TOP 10 spēlēm, kas nav manā personīgajā kolekcijā, ir “Pan Am”. Uzreiz gribu izcelt, ka to izstrādājuši “Prospero Hall”, kas ir mana iecienītākā spēļu autoru komanda. Līdz šim neesmu spēlējis nevienu viņu spēli, kas man nepatiktu.

Tā ir darbinieku izvietošanas spēle, kas papildināta ar maršrutu savienošanu un noteikumu kavu. Lai gan BGG spēļu topā ieņem salīdzinoši augsto 526. vietu, tā, manuprāt, vēl arvien ir ļoti nenovērtēta un maz zināma spēle, kas nav ieguvusi pelnīto atzinību.

“Pan Am” spēlētāji izdzīvo slavenās amerikāņu aviokompānijas zelta gadus. Savieno dažādas pilsētas, palielini savus ienākumus un pēc tam pārdod šos posmus “Pan Am” kompānijai, kas visas spēles laikā pakāpeniski izplešas.

Iegūtos līdzekļus spēlētāji var izmantot savas flotes paplašināšanai, kā arī akciju pirkšanā, jo beigās uzvarēs spēlētājs, kuram būs visvairāk akciju. Taču katra raunda sākumā tiek atvērta jauna notikumu kārts, kas nosaka, vai akciju cenas kāpj vai krītas, tāpēc spēlētāji nekad nevar būt pilnīgi droši par laiku, kad iegādāties kompānijas akcijas.

Man ļoti patīk, ja spēlei pievieno šādas nejaušas notikumu kārtis, kas katru partiju padara atšķirīgu. “Pan Am” šī mehānika ir labi pārdomāta, jo kārtis ir sadalītas pa raundiem, lai tie būtu piemēroti katram spēles posmam. Tomēr pēdējā raundā ir viens notikums, kas var ļoti krasi izmanīt spēles gaitu, tāpēc es no šī konkrētā notikuma labprātāk izvairītos.

Ja tev patīk “Ticket to Ride” un vēlies kaut ko nedaudz sarežģītāku, tad šī noteikti ir spēle, ko apsvērt izmēģināšanai.

#5 Specter Ops: Broken Covenant

Kā iespējams noteikt, kura no spēlēm ir labāka? Lai gan vienotas formulas šim nav, viennozīmīgi viena no galvenajām vērtībām ir emocijas, ko tā sniedz. “Specter Ops: Broken Covenant” šajā gadījumā neliek vilties, jo katra partija ir saspringtu notikumu pilna.

Šī ir apslēpto gājienu spēle, kurā viens spēlētājs ir aģents, kurš ielauzies slēgtā bāzē, lai izpildītu trīs no četriem uzdevumiem. Tikmēr pārējie spēlētāji ir ķērāji, kas šo robežpārkāpēju mēģina nolikt pie vietas. Taču āķis ir tāds, ka ķērāji nezina, kur tieši aģents atrodas, kamēr viņi to nav ieraudzījuši.

Katrs no spēlētājiem ir asimetrisks varonis ar unikālām spējām, kas palīdz atrast aģentu vai tieši pretēji — aģentam palīdz izpildīt savu misiju.

Šī spēle patiks arī miniatūru cienītājiem, jo katram varonim ir sava detalizēta un kvalitatīva figūra. Turklāt nokrāsotas tās izskatās vienkārši satriecoši, par ko esmu pateicīgs savām fantastiskajām kolēģēm Sanzo un Ksenijai.

Neatkarīgi no tā, vai es esmu spēlējis kā aģents vai ķērējs, katra no partijām ir palikusi atmiņā — atceros, kā mēs pēdējā gājienā noķērām aģentu tieši pirms viņš izšmauca ārā pa durvīm, kā divas reizes pēc kārtas es netrāpīju aģentam blakus lauciņā, kā ar dūmu aizsegu apmānīju visus ķērājus un aizgāju uz pilnīgi pretēju kartes pusi, kā ar trīskāršiem blefiem un atkāpšanos pats sevi iedzinu stūrī un zaudēju ļoti dārgo laiku... 

Vai šī ir labākā apslēpto gājienu spēle? Es nezinu. Nav sanācis izmēģināt šī žanra klasiku “Fury of Dracula”, kā arī jauno “Sniper Elite”, kuru atzinīgi novērtējuši daudzi spēļu kritiķi. Tāpēc vismaz pagaidām “Specter Ops” ir mana topa piektajā vietā.

#4 The Wolves

Visaugstāk manā topā no pērn izdotajām spēlēm ir “The Wolves”, kas ir teritorijas kontroles spēle ar vilku tematiku.

Gluži kā iepriekš minētais “Flamecraft”, arī “The Wolves” es iegādājos tikai Esenes “Spiel” izstādē. Turklāt šo spēli es iegādājos, atsakoties no “Flamecraft” luksuss komponentiem — sākotnēji plānoju ņemt visu priekš jaukās pūķīšu spēles, taču beigās nospriedu, ka labāk būs par to pašu cenu paņemt vēl vienu spēli, turklāt nevis kaut kādu mazo spēlīti, bet standarta “Ticket to Ride” izmēra kastes spēli.

Katrs no spēlētājiem pārstāv vienu vilku klanu, kas attiecīgajos brīžos vēlas kontrolēt konkrētus kartes reģionus. Savā gājienā var pārvietot savus vilkus, ierīkot savus midzeņus, piesaistīt  jaunus vilkus savam baram, medīt un dažreiz pat pārvilināt citus vilkus savā barā.

Visas spēles darbības tiek plānotas ar divpusējiem žetoniem, kas reprezentē piecus spēles biotopus. Atkarībā no ieplānotās darbības, spēlētajiem ir jāapgriež viens līdz trīs attiecīgā reģiona žetons, tāpēc spēlētājiem rūpīgi jāplāno savi gājieni, lai varētu sevi sagatavot jaudīgām darbībām attiecīgajā brīdī.

Savas darbības spēlētāji var padarīt spēcīgākas, iegūstot jaunus vilkus un būvējot midzeņus, kas palīdz ne tikai kontrolē pār teritorijām. Zem katras figūras, kuru noņem no sava laukuma, slēpjas uzlabojums, kuru atsedzot var uzlabot, piemēram, vilku ātrumu.

Visinteresantākais spēles elements tomēr ir taimeris. Katru reizi, kad spēlētāji noņem kādu žetonu vai figūru nost no laukuma, tā tiek novietota spēles kalendārā, tādējādi pietuvojoties nākamajai punktu gūšanas atzīmei un spēles beigām.

Šī spēle varētu patikt tiem, kas meklē kaut ko līdzīgu “Scythe”, tikai vienkāršāku un ātrāku.

#3 Root

Pirms gada “Root” manā topā bija pirmajā vietā, taču šoreiz asimetriskā zvēriņu kara spēle ir atkāpusies uz trešo pozīciju. Tas gan nenozīmē, ka šī spēle manās acīs kļuvusi sliktāka.

Ja nu gadījumā kāds vēl nezina, tad “Root” ir ļoti asimetriska spēle, kurā katrs spēlētājs pārstāv kādu no meža zvēriņu frakcijām, kas katra spēlējas pavisam citādāk. Pamatspēlē ietilpst četras dzīvnieku komandas, bet spēlei ir vēl trīs paplašinājumi, kas katrs pievieno vēl divas jaunas frakcijas.

Daudzo frakciju skaits dod iespēju katram piemeklēt sev tīkamāko garšu, taču tas arī nozīmē, ka spēlētājiem jāzina ievērojami vairāk noteikumu. Spēlētājiem jāpārzina spēles pamatnoteikumi, kā arī katra frakcija. Teorētiski pietiek zināt tikai pamatnoteikumus un sevis izvēlēto dzīvnieku nosacījumus, taču daudz vieglāk spēlēt ir zinot, ko dara tavi pretinieki un kādas ir viņu stiprās un vājās puses. Iemācīties visu nepalīdz arī paplašinājumi, jo jāmācās jaunas frakcijas, turklāt tās ir nedaudz sarežģītākas par pamatspēlē atrodamajām.

“Root” noteikti ir viena no tām spēlēm, kuru vislabāk spēlēt ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, jo zināšanas un pieredze dod priekšrocību. Turklāt to var spēlēt atkal un atkal, izmēģinot dažādas frakcijas un cīnoties ar dažādiem pretiniekiem.

Lai vēl vairāk izceltu, cik ļoti man patīk “Root”, palīdz fakts, ka brīdī, kad es veidoju šo topu, es vēl ne reizi nebiju uzvarējis šajā spēlē (pirmajā partijā pēc topa sastādīšanas man beidzot izdevās lauzt šo lāstu). Tātad, pat visu laiku zaudējot, šī ir viena no manām top spēlēm.

#2 Horrified

Ja kāds man pirms pāris gadiem teiktu, ka manas divas top spēles būs kooperatīvās, es vienkārši pasmietos par šo komentāru, bet te nu mēs esam, un tiešām tas ir noticis.

Iepriekš jau atklāju, ka esmu liels “Prospero Hall” spēļu fans, un tieši viņu zināmākā spēle “Horrified” ir mana topa otrajā vietā. Tā piedzīvojusi vienas vietas kāpumu, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

“Horrified” ir ģimenes sadarbības spēle, kas pēc manām domām, lai man piedod Mets Līkoks un “Pandemic” fani, ir līdzīga “Pandemic”, tikai laba. Neapšaubāmi “Horrified” ir aizguvusi pāris lietas no labāk zināmā kooperatīvo spēļu flagmaņa, taču, apvienojot tās ar svaigām idejām un interesantu tematiku, ir radīts īsts šedevrs.

Šajā spēlē spēlētāji ir pilsētas iedzīvotāji, katrs ar savu unikālo spēju, kas nolēmuši stāties pretī pilsētu apsēdušajiem “Universal Studios” klasiskajiem briesmoņiem — Drakulu, Mūmiju, Neredzamo cilvēku, Lagūnas briesmoni, Vilkati, Frankenšteina briesmoni un viņa līgavu. Komplektā ir seši dažādi briesmoņi, kurus katru apturēt var pilnīgi atšķirīgā veidā. Atkarībā no vēlamās grūtības, spēlētāji sadarbojas, lai apturētu divus līdz četrus briesmoņus. Taču briesmoņi arī cīnās pretī.

Manuprāt, labākā ģimenes spēle jauniem spēlētājiem! Turklāt šī ir arī mana solo spēļu galvenā izvēle.

“Horrified” spēlei pašlaik ir izdotas divas versijas — klasiskā un “American Monsters”. Jebkura no tām derēs lieliski. Pats dodu priekšroku oriģinālajai, jo tā tematiski liekas loģiskāka un noteikti pievilcīgāka, lai gan paši briesmoņi tematiski man interesantāki šķiet otrajā daļā.

Lai arī kuru versiju izvēlies, nekādā gadījumā neņem abas — tas nav to vērts! Viss, kas šīm spēlēm mainās, ir briesmoņi un vizuālais noformējums, un tās pat savstarpēji nevar savienot.

Tā kā man ļoti patīk “Horrified”, es nolēmu nopirkt arī “Horrified: American Monsters”, un tā ir līdz šim mana lielākā galda spēļu vilšanās. Es sagaidīju to pašu spēles ideju, tikai atšķirīgu izpildījumu, bet pat visi labie varoņi bija ar tādām pašām īpašajām spējām un gandrīz visas kārtis palikušas nemainīgas.

Tā kā “Prospero Hall” pašlaik darbojas zem “Funko Games”, bet “Horrified” palika zem “Ravensburger”, tad “American Monsters” autors ir cits. Es nesaku, ka otrā daļa ir sliktāka par oriģinālo, bet tā noteikti ir ļoti pavirši nostrādāta inovāciju ziņā. Taču, ja nav spēlēta neviena no daļām, tas nekādā veidā netraucēs, un droši var izvēlēties sev saistošāko tematiku.

#1 Arkham Horror: The Card Game

Pirmo reizi mana topa virsotni iekarojusi “Arkham Horror: The Card Game”, kas ir sadarbības kāršu spēle, kurā spēlētāji cīnās ar dažādiem nešķīstiem radījumiem no Hovarda Filipa Lavkrafta šausmu stāstu pasaules.

Jau iepriekš minēju, ka neesmu izteikts sadarbības spēļu fans, turklāt arī stāstu spēles mani līdz galam nekad nav uzrunājušas. Arī Lavkrafta tematika nav starp manā favorītēm, taču, apvienojot šo visu kopā ar kavas veidošanu, asimetriskiem varoņiem, negaidītiem notikumu pavērsieniem un veiksmes faktoru, ir radīta spēle, ko gribu spēlēt atkal un atkal.

Iespējams, mana topa virsotni “Arkham Horror: The Card Game” sasniegt palīdzēja “Path to Carcosa” kampaņa. Pašlaik esmu kampaņas pusceļā, un tā man patīk labāk nekā “Dunwich Legacy”, un es nevaru sagaidīt, kas notiks tālāk.

“Arkham Horror: The Card Game” noteikti nav lētākais prieks, jo ik pa laikam gribēsies papildināt savu kolekciju ar kādu jaunu paplašinājumu. Par laimi, ražotāji ir pārgājuši uz patērētājam draudzīgāku kampaņas formātu — septiņu atsevišķu paplašinājumu vietā tagad astoņu scenāriju kampaņu var nopirkt vienā kastē, savukārt izmeklētāju kārtis pēc paša vēlmēm var nopirkt atsevišķā paplašinājumā.

Šajā sadarbības spēlē perfektā balansā ir spēles mehānikas un stāsts, jo katrs scenārijs liekas ievērojami atšķirīgs, tomēr ir sajūta, ka tu spēlē spēli un pats pieņem lēmumus, nevis vienkārši mēģini iziet jau iepriekš iemītu taku. Noteikti palīdz arī tas, ka tavas izvēles, lēmumi, veiksmes un neveiksmes ietekmē tālākos scenārijus. Tiklīdz esi pabeidzis konkrēto partiju, tev ir jāpieraksta savā pierakstu blociņā atsevišķas lietas atkarībā no tā, kas tika paveikts. Tu zini, ka tas kaut kā vēlāk ietekmēs kādu no scenārijiem, bet tu nekad nezini kā un kuru tieši.

Spēle vislabāk strādā divatā, taču arī solo un triju vai četru spēlētāju versijā tā ir ļoti laba.

Lūk, šāds ir mans iecienītāko spēļu TOP 10. Vai tu arī veido savu spēļu topus? Kuras spēles ir tavas favorītes?